No nulles līdz konkrētam plānam
Mani sauc Ēriks Kalniņš. 2017. gadā es biju 26 gadus vecs ar 340 eiro parādu un pilnīgi neskaidru priekšstatu par to, kur paliek alga. Ne tāpēc, ka pelnīju maz — vienkārši nekad nebiju pierakstījis nevienu izdevumu.
Pirmais solis bija nevis budžeta tabula, bet gan trīs mēnešu datu vākšana. Katrs maksājums, katrs kafijas pirkums. Pēc 90 dienām bija skaidrs: 23% no ienākumiem aizgāja uz lietām, kuras es neatcerējos nākamajā nedēļā.
Šis blogs nav par ideālu finanšu disciplīnu. Tas ir par to, kā ar nepilnīgu informāciju un reālu dzīvi — īri, pārtikas cenām, neregulāriem izdevumiem — tomēr var virzīties uz konkrētu mērķi. Mans pirmais mērķis bija 1 800 eiro ārkārtas fonds. Tas aizņēma 14 mēnešus, nevis sešus, kā plānoju. Bet tas tika sasniegts.
Rakstu par metodēm, kas man darbojās, un par tām, kas neizturēja pirmo sarežģīto mēnesi. Skaitļi šeit ir reāli — no manas izklājlapas, nevis no idealizēta piemēra.
Kā es strukturēju mērķu budžetu
Fiksēju neto summu pēc nodokļiem. Bruto skaitļi rada maldīgu priekšstatu par reālo rīcībspēju.
Īre, komunālie, abonamenti — viss, kas notiek automātiski. Šo summu atvelku pirms jebkāda cita plānošanas.
Katram mērķim — atsevišķa kategorija ar fiksētu mēneša summu. Minimums 8% no neto, pat ja mērķis šķiet tāls.
Tas, kas palicis pāri, tiek sadalīts kategorijās ar nedēļas griestiem. Nevis mēneša — nedēļas, jo tā ir vieglāk kontrolēt.
30 minūtes mēnesī, lai salīdzinātu plānu ar realitāti. Nevis lai sodītu sevi, bet lai koriģētu nākamā mēneša griestus.
